Brīvība būt vadītājam

Mūsdienu sabiedrībā darbs tiek uzskatīts par pašsaprotamu. Mēs varam iet uz skolu, iegūt augstāko izglītību un izvēlēties karjeru, ņemot vērā savas prasmes un vēlmes. Tāpat mēs varam uzsākt paši savu biznesu – izstrādāt jaunas lietotnes datoram vai atvērt frizētavu, turklāt bieži mūsu ideju realizēšanai ir pieejami arī finanšu līdzekļi. Būtībā mēs varam dzīvot paši savu dzīvi un strādāt teju jebkur.

Padomju režīmā uzņēmējdarbība neeksistēja. Visus uzņēmumus, darbus un samaksu pilnībā kontrolēja valsts. Privātīpašums komunisma sistēmā tika uzskatīts par draudu – savs uzņēmums, fabrika vai pat zeme, kas radīja ienākumus, bija nelegāla.

Nebija tāda termina kā ‘bizness’, bija tikai ‘uzņēmumi’, kas visi piederēja valstij – viss, vienalga, saldējuma kiosks vai fabrika, bija valsts īpašums.

Amats bija atkarīgs no tava statusa, nevis no personīgajām vēlmēm un ambīcijām. Padomju Savienība bija slavena ar tās birokrātiju un daudzajiem dokumentiem, tāpēc pēc skolas pabeigšanas darbs cilvēkiem vienkārši tika piešķirts.

Nebija tāda termina kā ‘bizness’, bija tikai ‘uzņēmumi’, kas visi piederēja valstij – viss, vienalga, saldējuma kiosks vai fabrika, bija valsts īpašums.

Uzņēmumu vadītāji, kas lēma par algām, iekārtām un citiem izdevumiem, bieži pārstāvēja Komunistu partiju. Valsts nolēma, kas ir vajadzīgs sabiedrībai un kas būtu jāražo. Sabiedrības vēlmes netika ņemtas vērā. Tas nozīmē, ka vismaz teorētiski nebija pārpalikumu, izšķērdēšanas un, svarīgākais, peļņas.

Realitāte gan bija citādāka. Mūsdienās ekonomikas pamatā ir piedāvājums un pieprasījums. Padomju Savienībā iegādāties preces, kas nebija ikdienas nepieciešamība, bija turpat vai neiespējami. Lai tiktu pie kvalitatīvākām precēm, bija jāzina pareizie cilvēki un jābūt pareizajā vietā. Tas viss bija pamatā melnā tirgus un korupcijas attīstībai Padomju Savienībā.

Melnais tirgus kalpoja kā pretinde baismīgajai kvalitātei un nelielajai izvēlei valdības kontrolētajos veikalos. Veikalu nosaukumi tika veidoti, ņemot vērā tajos pārdotās preces, piemēram, ‘Pārtika’ vai ‘Mēbeles’, un tajos bieži bija vērojams preču deficīts.

Kamēr melnais tirgus plauka, valdības vadītie veikali bija pilnībā neefektīvi. Padomju valstis bija slavenas ar vāju klientu apkalpošanu, jo bezpeļņas apstākļos neviens nebija ieinteresēts veltīt pircējiem pietiekamu uzmanību.

Interesanti, kad Maskavā tika atvērts pirmais McDonald restorāns 1990. gadā, darbinieki tika īpaši apmācīti smaidīt klientiem, jo tas bija kaut kas pilnībā nebijis. Darbs pirmajā Padomju Savienības McDonald nebija viegli iegūstams. Pirmie tur varēja strādāt tikai paši labākie Padomju Savienības studenti no prestižākajām augstskolām, kas spēja sarunāties vairākās valodās. Pirmajā dienā tika apkalpoti vairāk nekā 30 000 cilvēku, un rinda stiepās daudzus kilometrus pa Maskavas ielām.

Īsti cilvēki: vilnas uzņēmējs

Krievu folklorā ir kāds stāsts par izveicīgu vīru, kas Padomju Savienībā izveidoja pagrīdes vilnas uzņēmumu un pēc tam nonāca cietumā.

Vīrs ikdienā strādāja par autobusa šoferi un veda vilnu uz dažādām Padomju Savienības vietām. Tajā laikā vilna bija ļoti vērtīga prece. Pēc kāda no braucieniem viņš pamanīja, ka autobusā ir palikuši daži vilnas ‘atlikumi’.

Vīrs saprata, ka tā ir iespēja nopelnīt papildu naudu, pārdodot šo vilnu melnajā tirgū. Tā arī sākās viņa privātā uzņēmējdarbība. Nākamo dažu gadu laikā viņa vilnas uzņēmums jau darbojās piecās valstīs. Tajā bija iesaistījušies un to atbalstīja daudzi līdzvainīgie.

Tā kā viņš nevarēja noslēpt savus uzkrājumus no vietējām varas institūcijām, viņš tika apsūdzēts par līdzekļu piesavināšanos no valsts un apcietināts. Taču viņa statuss entrepreneur extraordinaire nebija šķērslis, lai, atrodoties aiz restēm, izveidotu jaunu uzņēmumu.

    Pin It on Pinterest