Brīvība izvēlēties līderus

Mūsdienu Eiropā mēs dzīvojam demokrātiskā vidē – paši ievēlam savus līderus un gāžam viņus, kad mums šķiet, ka viņi vairs nedara savu darbu labi. Tāpat mums ir brīvība pievienoties jebkurai pašu izvēlētai politiskajai partijai.

Ir viegli pieņemt demokrātiju kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, bet pirms 30 gadiem cilvēki bija gatavi riskēt ar dzīvību, lai varētu paši nolemt, par ko vēlēt. Pirms 1989. gada revolūcijām un Padomju režīma krišanas iedzīvotāji dzīvoja pēc stingriem komunisma noteikumiem.

Politiskā sistēma bija kā demokrātijas fasāde, bet realitātē viss bija citādi.

Teorētiski katrai pilsētai un reģionam bija pašu ‘ievēlēta’ padome. Vēlētāji tika sadalīti trīs grupās: karavīri, uzņēmumu darbinieki un konkrētā reģiona iedzīvotāji. Šīs grupas varēja ievēlēt padomi, kas tālāk iecēla politiķus.

Izklausās demokrātiski? Ne gluži…

Bija viena problēma. Lai arī visiem bija tiesības, iespējas vēlēt bija tikai tiem, kas piederēja Komunistu partijai. Tātad varēja vēlēt par jebkuru personu, kas bija Komunistu partijas biedrs. Citu iespēju vienkārši nebija.

Ja kāds sacēlās un atteicās vēlēt vai sabojāja savu vēlēšanu zīmi, balss tāpat tika uzskatīta par labu Komunistu partijai.

Mūsdienās mēs varam vēlēt par jebkuru partiju vai kandidātu, turklāt mēs zinām, ka visi kandidāti ir rūpīgi pārbaudīti. Bet tā nav bijis vienmēr.

Padomju Savienībā līderu izvēles process bija daudz sarežģītāks – bieži tas bija pilns mistērijām un cīņām pēc varas augstākajos valdības līmeņos. Tā, piemēram, Ņikita Hruščovs piecdesmitajos gados pēc Staļina nāves pats pasludināja sevi par Padomju Savienības priekšsēdētāju.

Manevrējot ar pretiniekiem un organizējot viņu pazemināšanu amatos, Hruščovs pārliecināja pietiekami daudz politbiroja – augstākās lēmumu pieņemšanas institūcijas – pārstāvju, ka viņš ir piemērotākā persona valsts vadīšanai. Un Padomju Savienības iedzīvotājiem nebija varas (vai balss) mainīt noslēpumaino lēmumu.

Pēc nokļūšanas amatā šiem nedemokrātiskā veidā ieceltajiem līderiem bija milzu vara. Tiek lēsts, ka kopumā Padomju Savienības komunistu līderi ir atbildīgi par aptuveni 15 miljonu cilvēku dzīvībām – tika īstenota nežēlīga pretinieku nogalināšana, apcietinājumi un trimda uz Gulaga nometnēm.

Tātad varēja vēlēt par jebkuru personu, kas bija Komunistu partijas biedrs. Citu iespēju vienkārši nebija.

Viens no nīstākajiem komunistu līderiem bija Pirmais sekretārs komunistiskajā Rumānijā – Nikolajs Čaušesku, kas laikā no 1965. gada līdz nāvei 1989. gadā radīja īpašu savas personas kultu. Grāmatnīcām bija jātirgo 28 sējumi ar viņa runām, savukārt gleznotājiem un dzejniekiem savos darbos bija jāiekļauj viņa slavinājumi. Jebkura kritika beidzās ar uzbrukumu, arestu vai pat slepkavību. Čaušesku daudzi salīdzināja ar Grāfu Drakulu un ienīda, jo viņš izrādīja savu pārticību, kamēr vairums iedzīvotāju cieta badu viņa noteikumu dēļ.

Šis brutālais un neievēlētais līderis valdīja gandrīz 25 gadus, līdz cilvēkiem 1989. gadā beidzot izdevās sacelties pret viņa varu. Pēc asiņainā apvērsuma, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības, Ziemassvētkos Čaušesku un viņa sieva tika nošauti.

Īsti cilvēki: Vaclāvs Havels

Vaclāvs Havels bija čehu dramaturgs un politiskais aktīvists, kas no disidenta vēlāk kļuva par prezidentu. Īpaši slavens viņš bija sešdesmitajos gados Prāgas pavasara laikā (astoņi politisko reformu un protestu mēneši 1968. gadā, ko atcēla Padomju varas iebrukšana), kad ar savām darbībām pievērsa slepenpolicijas uzmanību.

Viņš tika apcietināts gan par saviem politiskajiem uzskatiem, gan arī tāpēc, ka viņš bija varonis cilvēku acīs. Havelam bija svarīga loma arī 1989. gada Samta revolūcijas laikā, kad mūzikas pavadībā mierīgi tika gāzts komunisms.

1990. gadā pirmajās brīvajās Čehoslovākijas vēlēšanās pēc 44 gadiem Havels tika ievēlēts par prezidentu.


Pin It on Pinterest