Brīvība jokot

Ikviens zina, ka komunisms nav nekas smieklīgs, taču mazāk zināms ir fakts, ka Padomju ērā par vienkāršu joku vai tā klausīšanos tevi varēja aizsūtīt uz Gulaga nometni. Pēc Staļina nāves tika arestēti 200 cilvēki, kas uzdrīkstējās stāstīt pret valdību vērstus jokus.

Politiska rakstura joki vai anekdotes tika stāstīti slepenībā – tie palika starp draugiem, un vecāki tos nodeva saviem bērniem. Tomēr daži joki pievērsa arī varas iestāžu uzmanību: tā Rietumvācijas spiegi nemanāmi ierakstīja Austrumvācijā stāstītus jokus, mēģinot saprast sabiedrības noskaņojumu un attieksmi.

Vairums Rietumvācijas spiegu noklausītajās anekdotēs tika pieminēti tā laika līderi, piemēram, Gorbačovs:

Strādnieks, stāvot rindā pēc liķiera, saka: “Man pietiek. Pasargā manu vietu. Iešu nošaut Gorbačovu.” Pēc divām stundām viņš atgriežas savā rindas vietā. Draugs vaicā: “Izdevās?”. “Nē, tur rinda bija vēl garāka nekā šeit.”

Strādnieks, stāvot rindā pēc liķiera, saka: “Man pietiek. Pasargā manu vietu. Iešu nošaut Gorbačovu.” Pēc divām stundām viņš atgriežas savā rindas vietā. Draugs vaicā: “Izdevās?”. “Nē, tur rinda bija vēl garāka nekā šeit.”

Citā anekdotē tiek kritizēts komunismarežīms kopumā:

Teikums no skolnieka iknedēļas esejas – “Manam kaķim tikko piedzima septiņi kaķēni. Viņi visi ir komunisti.” Teikums no tā paša skolnieka nākamās nedēļas esejas – “Visi mana kaķa septiņi kaķēni ir kapitālisti.” Skolotāja atgādina zēnam, ka iepriekšējā nedēļā kaķēni bija komunisti. Zēns atbild: “Jā, bet tagad viņi atvēra acis.”

Tā kā sankcijas par anekdošu stāstīšanu bija nežēlīgas, daudzi joki bija tieši par tām.

Divi padomju tiesneši satiekas ārpus tiesas zāles. Viens skaļi smejas. “Par ko tu smejies?” “Tikko dzirdēju tiešām smieklīgu joku!” “Izstāsti!” “Nevaru – nupat vīrietim par šī joka stāstīšanu piešķīru 10 gadus Gulagā.”

Šie joki patika ne tikai tiem, kas dzīvoja komunisma režīmā, bet arī citiem. 2017. gadā Centrālās izlūkošanas pārvalde (CIA) tīmeklī publicēja oficiālus dokumentus 13 miljonu lapu apmērā. Starp NLO pierādījumiem, fizikas eksperimentiem un neredzamās tintes receptēm tur bija arī Padomju Savienības laika anekdotes, kas tika slēptas, kopš to radīšanas astoņdesmitajos gados.

Divu lapu garajā dokumentā ‘Padomju joki par CIDV’ (Centrālās izmeklēšanas direktora vietnieks) ietvertie joki visdrīzāk ir vākti prezidentam Ronaldam Reiganam, kas esot bijis liels Padomju Savienības joku fans. Pēc Reigana stāstītā – reiz viņš savu mīļāko anekdoti izstāstījis Mihailam Gorbačovam, kas par to pat esot smējies. Tā iekļauta arī CIA dokumentā:

Amerikānis stāsta krievam, ka ASV ir tik brīva, ka viņš var stāvēt pie Baltā nama un kliegt: “Pie vella, Ronald Reigan!” Krievs atbild: “Tas vēl nav nekas. Es arī varu stāvēt pie Kremļa un kliegt – uz elli ar Ronaldu Reiganu!”

Lai arī ASV par šiem jokiem uzjautrinājās, Padomju Savienībā tie joprojām bija bīstami. Par musinošu joku stāstīšanu vai klausīšanos personai varēja piespriest nosūtīšanu uz Gulagu no 5 līdz 8 gadiem.

Tomēr tas neattiecās uz visiem jokiem, bija arī tādi, kas bija piemēroti Padomju Savienībai. Tā, piemēram, šajā laikā bija atļautas stāvkomiķu izrādes, lai arī viņu stāstītie joki pirms tam tika stingri cenzēti. Komunistu partija pat izveidoja speciālu centrālo Joku nodaļu, kurā komiķiem katru gadu vajadzēja iesniegt savus jokus. Pēc to apstiprināšanas komiķi visu gadu nedrīkstēja scenārijā neko mainīt. Izmaiņas bija iespējamas tikai pēc nākamā gada cenzūras.

Politiskās neapmierinātības un nemieru laikā joku stāstīšana un smiešanās par tiem kļuva par veidu, kā protestēt, un humors – par veidu, kā sacelties. Revolūcijas atdeva mums daudz svarīgu brīvību, un nākamreiz, kad pajoko, atceries par šo.


Pin It on Pinterest