Brīvība zināt par pasauli

Šodien lielākā daļa eiropiešu dzīvo demokrātiskās iekārtās, kurās prese ir brīva, politiskie pretinieki bez bailēm pauž savus viedokļus, un pilsoņi ir atbildīgi par savu līderu ievēlēšanu. Mums visu diennakti ir pieejamas
necenzētas ziņas no visas pasaules; mums ir tiesības iepazīt citas valstis, kultūras un cilvēkus; un tiesības pieņemt informētus lēmumus par to, kā tiksim vadīti.

Taču pirms 1989.gada revolūcijām šīs lietas Padomju Savienībā izskatījās pavisam citādi

Pirmkārt – valdība cenzēja presi. Tas nozīmēja, ka jebkādas ziņas, kas sasniedza publiku, bija pārbaudītas, tādēļ nebija skaidrs, kas bija īsta patiesība un kas – komunistiskā režīma versija par patiesību.

Preses brīvība pirmo reizi saņēma uzbrukumu Padomju perioda sākumā, kad Ļeņins kļuva par Padomju Krievijas valdības vadītāju, kā arī vēlāk – par Padomju Savienības vadītāju no 1917. līdz 1924. gadam. Viņa administrācijas laikā Krievija kļuva par vienas partijas komunistisku valsti un pārņēma kontroli pār visiem medijiem. Šāda valsts lietu kārtība turpinājās līdz pat Padomju Savienības sabrukumam 1991.gadā.

Valsts sankcionēti laikraksti Padomju Savienībā tika izmantoti kā komunistu propagandas izplatīšanas rīks. Lielākie nacionālie laikraksti bija Izvestia (valdības rupors) un Pravda (partijas rupors), kuri abi kalpoja komunistu propagandas uzspiešanai valsts iedzīvotājiem.

Valdība cenzēja presi. Tas nozīmēja, ka jebkādas ziņas, kas sasniedza publiku, bija pārbaudītas, tādēļ nebija skaidrs, kas bija īsta patiesība un kas – komunistiskā režīma versija par patiesību.

Padomju Savienība nodrošināja, ka katru publikāciju pirms izdošanas cenzēja organizācija Glavlit – tās pārstāvis bija klātesošs katrā ziņu redakcijā.

Padomju žurnālistiem un ārvalstu korespondentiem, kuri rakstīja publikācijas Rietumiem, pirms publicēšanas vajadzēja sūtīt savus rakstus un informāciju Glavlit pārstāvjiem cenzēšanai. Valdība ļoti uzmanījās, kāda informācija tika izplatīta, tāpēc pārbaudīja pilnīgi katru rakstu.

Tie nebija tikai laikraksti, kas nonāca Padomju cenzoru redzeslokā. Noveles, dzeja, žurnāli, radio, televīzija – viss tika pakļauts stingram cenzūras režīmam. Nākot pie varas, komunisti bija iznīcinājuši daudzas pirms-revolūcijas un ārvalstu grāmatas. Vēlāk daudzas Padomju publikācijas tika “izdzēstas” saistībā ar režīma maiņu un arī to, kas tika uzskatīts par politiski bīstamu tajā laikā.

Ar tik cieši kontrolētu informāciju un bez brīvas preses nebija neviena, kas spētu saukt līderus pie atbildības, un nebija veida, kā izgaismot režīma kļūdas vai pārkāpumus. Padomju pilsoņiem nebija citas iespējas, kā ticēt tam, ko valsts viņiem saka.

sti cilvēki: Vladimirs Bukovskis

Par spīti stingrajiem cenzūras noteikumiem, bija veidi, kā tos apiet. Padomju disidents Bukovskis bija iesaistījies Samizdata (no krievu valodas – pašu izdota publikācija) izdošanā, kas nozīmēja cenzētu publikāciju pavairošanu ar roku un izplatīšanu draugu vidū.

Ja tiki pieķerts, sods bija smags, taču tas bija viltīgs un resursiem bagāts veids, kā uzzināt, kas patiesībā notiek pasaulē.

Bukovskis par to teica šādi: “Samizdat: es to pats rakstu, pats rediģēju, pats cenzēju, pats publicēju, pats izplatu un pats par to sēžu cietumā.”


Pin It on Pinterest