Brīvība mīlēt

Ceļš uz līdztiesību LGBT+ cilvēkiem ir bijis šķēršļiem pilns. Lai arī līdz pilnīgai pieņemšanai vēl joprojām ir tāls ceļš, tomēr esam tuvāk kā jebkad pasaulei, kurā LGBT+ cilvēki ir brīvi dzīvot un mīlēt atklāti, bez aizspriedumiem.

Var šķist pārsteidzoši, ka Padomju Savienības iesākumā nebija vienots tiesiskais regulējums attiecībā uz homoseksualitāti. Likumi un sodi būtiski atšķīrās dažādu valstu starpā. Patiesībā atsevišķas Padomju Sociālistiskās Republikas – ieskaitot Armēniju, Krieviju un Ukrainu – tikai radītas bez jebkādiem likumiem, kas aizliegtu viendzimuma attiecības.

Tikai 1934.gadā Staļina komunistiskā valdība radīja vispārīgu likumu, kas kriminalizēja homoseksualitāti visā Padomju Savienībā. 1934.gada 7.martā kriminālkodeksam tika pievienots 121.pants, kas strikti aizliedza vīriešu viendzimuma seksuālas attiecības, nosakot sodu līdz pat pieciem gadiem smaga darba režīma cietumā.

Tiek uzskatīts, ka 121.panta dēļ cietumā katru gadu nonāca līdz pat 1000 vīriešiem – kopumā vairāk kā 25 000 vīriešu. Tajā pašā laikā nebija neviena rakstīta likuma, kas attiektos uz sieviešu viendzimuma seksuālām attiecībām.

Laika posmā no 1953. līdz 1968. gadam valstis viena pēc otras pakāpeniski atcēla 121.pantu, taču sabiedrības attieksme pret LGBT+ cilvēkiem mainījās tikai 70. gadu sākumā. Pat tad, kad likumi jau bija atcelti, LGBT+ cilvēki vēl joprojām tika pakļauti nevienlīdzībai un iebiedēšanai no komunistisko varas iestāžu puses.

Piemēram, Polijā no 1985. līdz 1987.gadam daudzi vīrieši geji tika arestēti “Operācija Hiacinte” ietvaros. Tā bija slepena Polijas komunistiskās policijas operācija, kuras mērķis bija radīt nacionālu visas Polijas homoseksuāļu un ar tiem saistītu cilvēku datubāzi. Tās rezultātā tika reģistrēti apmēram 11 000 cilvēku. Polijas amatpersonas
norādīja, ka operācijas mērķis ir kontrolēt homoseksuālās kriminālās bandas, cīnīties ar prostitūciju, kā arī izvairīties no nesen atklātā HIV vīrusa.

Arestētajiem iedzīvotājiem vienmēr līdzi bija jānēsā īpašs dokuments ‘karta homoseksualisty’, kas tulkojumā nozīmē “homoseksuālista kartiņa”. Šie dokumenti ir zināmi arī kā ‘różowe kartoteki’ jeb rozā kartotēka. Kopš tā laika LGBT+ kopienas dalībnieki Polijā ir nenogurstoši prasījuši Nacionālās Atcerēšanās Institūtam iznīcināt atlikušos rozā kartotēkas dokumentus, taču bez rezultātiem.

Polija nebija vienīgā vieta, kur attieksme pret LGBT+ cilvēkiem turpināja būt naidīga arī pēc legalizācijas. 1989.gadā (gads, kad sabruka Padomju Savienība) veikta aptauja atklāja, ka homoseksuāļi bija visvairāk nīstā sabiedrības grupa Padomju Savienībā, turklāt 30% no aptaujas dalībniekiem norādīja, ka homoseksuāļus vajadzētu “likvidēt”.

Par spīti tam, ka kopš 1989.gada revolūcijām attieksme pret LGBT+ cilvēkiem ir uzlabojusies, daļai no bijušās Padomju Savienības vēl joprojām ir jāpanāk pārējās valstis. Piemēram, Krievijā vēl joprojām ir spēcīgs pret LGBT+ kopienu vērstais sentiments. 2013.gadā veikta aptauja atklāja, ka 74% no krieviem uzskata, ka sabiedrībai nevajadzētu pieņemt homoseksualitāti. Tikai 16% aptaujas dalībniekiem ir pretējs viedoklis

Tiek uzskatīts, ka 121.panta dēļ cietumā katru gadu nonāca līdz pat 1000 vīriešiem – kopumā vairāk kā 25 000 vīriešu.

Vēl nesen, 2018. gadā, 24 stundas pēc izziņošanas tika atcelts pasākums, kam bija jākļūst par pirmo geju praidu Krievijā. Šī rīcība tika pamatota ar vēlmi pasargāt “tradicionālās ģimenes vērtības” un neļaut bērniem redzēt “netradicionālo seksuālo attiecību propagandu”.

Tomēr daudzas bijušās Padomju Savienības valstis izaicina Padomju pagātnes represīvo attieksmi. Tās ir radījušas vidi līdztiesībai, padarot LGBT+ cilvēku dzīvi drošāku un dodot iespēju dzīvot bez bailēm. Gruzija, Lietuva un Igaunija ir ieviesušas tiesisko regulējumu, kas aizliedz visa veida pret gejiem vērstu diskrimināciju. Kazahstānā, Latvijā, Lietuvā, Tadžikistānā, Igaunijā un Kirgiztānā transseksuāli cilvēki var legāli mainīt dzimumu.

Turkmenistāna un Uzbekistāna ir vienīgās bijušās Padomju valstis, kurās vīriešu homoseksualitāte ir nelegāla. Cīņa par brīvību mīlēt jebkuru cilvēku turpinās.

Īsti cilvēki: Mikhails Kuzmins

Mikhails Kuzmins bija krievu dzejnieks, mūziķis un rakstnieks, kurš strādāja Padomju Savienībā līdz pat savai nāvei 1936.gadā. Kuzmina zināmākais darbs ir “Spārni” (1906) – tā ir pirmā krievu novele, kuras centrā ir homoseksualitāte.

Par spīti tā laika vispārējai pret LGBT+ cilvēkiem vērstajai retorikai, Kuzmins bija atklāts gejs, kurš brīvi izpauda sevi gan darbos, gan personīgajā dzīvē.

Stāsta, ka Kuzmins uzskatīja, ka homoseksualitāte “nav amorāla vai bezdievīga, bet morāli iezīmīga, ētiski sankcionēta un reizēm pat garīgi pārāka. Tas ir jautājums nevis par dekadentu amorālismu, bet par personīgu vērtību radīšanu”.

1913.gadā Kuzmins satika dzejnieku Juriju Jurkunu un uzsāka intīmas attiecības. Pāris daudzus gadus turpināja strādāt un mīlēt, lielākoties netraucēti. Tomēr 1928.gadā publikas un politiskā attieksme pret homoseksuāļiem bija mainījusies, un cilvēki vairs nepievēra acis.

Par spīti naidīgumam pret homoseksuāļiem, Kuzmins un Jurkuns turpināja dzīvot kopā līdz pat Kuzmina nāvei 1936.gadā. Kuzmins mira no plaušu karsoņa divus gadus pēc tam, kad homoseksualitāte bija oficiāli pasludināta
ārpus likuma. Jurkuns mira divus gadus vēlāk – pēc arestēšanas un septiņus mēnešus ilgas nopratināšanas Jurkuns tika nošauts Staļina režīma īstenotās politiskās tīrīšanas laikā.


Pin It on Pinterest