Brīvība radīt un baudīt mūziku

Mūzika ir mums visapkārt, un mums ir iespējas to baudīt, kad vien vēlamies – varam ieslēgt visu pasaules valstu radio stacijas, klausīties miljoniem dažādu dziesmu viedtālruņos vai nopirkt jebkuru mūzikas albumu ar vienu klikšķi.

Mēs varam klausīties visu žanru mūziku – smago metālu, repu, disko mūziku, deju mūziku un visu pārējo. Atliek vien izvēlēties.

Grūti iedomāties, ka Padomju laikā viss bija pilnīgi citādi. Visu Padomju Savienībā radīto mūziku valsts pirms izlaišanas cenzēja, savukārt mūzika no valstīm ārpus Padomju Savienības bija aizliegta.

Un tā nebija tikai mūzika – tas attiecās arī uz pārējiem medijiem Padomju Savienībā. Viss, sākot no literatūras līdz televīzijai, tika cenzēts, lai nodrošinātu satura atbilstību oficiālajai ideoloģijai un komunistu valdības politikai.

Visu Padomju Savienībā radīto mūziku valsts pirms izlaišanas cenzēja, savukārt mūzika no valstīm ārpus Padomju Savienības bija aizliegta.

Cenzūru nodrošināja vairākas organizācijas. Gosteleradio cenzēja radio un televīzijas pārraides, Goskomizdat bija atbildīgs par drukātajiem materiāliem – romāniem, dzeju un citiem – savukārt Goskino cenzēja kino un citas filmas.

Ja Gosteleradio nepatika kāda grupa vai mūziķis, šī mūzika Padomju Savienībā netika atskaņota. Un ne tikai…to aizliedza spēlēt radio un izņēma no pārdošanas visus ierakstus. Būtībā šī grupa vai mūziķis Padomju Savienībā vairs neeksistēja.

Iemesli mūzikas aizliegšanai Padomju Savienībā bija visdažādākie. 1985. gadā tika atrasts rīkojums ‘Aptuvenais ārzemju mūzikas grupu un mūziķu saraksts, kuru repertuārs satur ideoloģijai kaitīgu saturu’. Tajā bija informācija par tā sauktajām kaitīgajām grupām, kā arī iemesli viņu mūzikai aizliegšanai.

Aizliegtā mūzika aptvēra visdažādākos žanrus – par Padomju Savienības ēteram bīstamiem mūziķiem tika uzskatīta gan Alise Kūpere, gan Tīna Tērnere.

Radio bija aizliegts klausīties tādas grupas kā Black Sabbath, The Sex Pistols, Madness, Village People, B-52s un Kiss, jo dziesmu saturs veicinot vardarbību, savukārt Tīna Tērnere, Dona Samera un Šenona tika aizliegtas pārlieku lielā seksa un erotikas satura dēļ.

Citas grupas tika aizliegtas daudz uzskatāmāku iemeslu dēļ: tā, piemēram, Pink Floyd ‘pārāk daudz iejaucās Padomju Savienības ārpolitikā’, Talking Heads radīja ‘mītus par Padomju Savienību kā militāru draudu’, Van Halen ietvēra ‘pretpadomju propogandu’, bet Genghis Kahn mūzikā bija pārāk daudz ‘antikomunisma un nacionālisma ideju’.

Neskatoties uz apcietināšanas risku, fani kontrabandas tirgū iegādājās Padomju Savienībā aizliegto mākslinieku ierakstus. Šie ieraksti tika kopēti, to kopijas tika atkal kopētas un tādā veidā aiz slēgtām durvīm plaši (un ļoti klusi) tika atskaņota mūzika, kas bija radīta aiz Dzelzs priekškara.

Cilvēki klausījās ne tikai nelegālos ierakstus, bet arī radio stacijas ārpus Padomju Savienības. Tieši šī iemesla dēļ aizvien vairāk mājsaimniecību iegādājās īsviļņu uztvērējus. Taču tas tas nebija uz ilgu laiku.

Komunistu valdība tik ļoti vēlējās kontrolēt iedzīvotāju lietoto radio saturu, ka sāka bloķēt ārvalstu radio stacijas. Tās tika bloķētas visā Padomju Savienībā turpat vai 60 gadus, radot vienu no pasaulē lielākajām radio cenzūrām.

Plašā radio staciju aizliegšana bija vēl viens veids, kā kontrolēt iedzīvotājiem pieejamo informāciju, un tā tika uzskatīta par lielu valsts noslēpumu. Komunistu valdība pat apturēja mājas radio importu un kontrolēja radio ražošanu, nodrošinot, ka radio signāls nesniedzas tālāk par Padomju Savienību.

Mūzikas cenzūras mērķis bija kontrolēt cilvēku domāšanu. Tomēr cenzētāji nebija rēķinājušies ar Padomju Savienības iedzīvotāju lielo vēlmi pēc brīvības. Tieši tāpēc līdz pat Padomju Savienības sabrukumam 1989. gadā turpinājās nelegālo ierakstu, romānu, dzejas un brošūru izplatīšana. Tikai tad cilvēki beidzot ieguva brīvību klausīties savu iemīļotāku mūziku jebkurā laikā un vietā.


Pin It on Pinterest