Brīvība izteikt savas domas

Lielākajā daļā Eiropas mūsdienās esam pieraduši teikt tieši to, ko domājam. Vienalga, vai publicējam savus uzskatus Twitter, Instagram vai Facebook, vai debatējam par politiku kafejnīcā draugu lokā, mēs esam brīvi izteikt savas domas. Aiz slēgtām durvīm mūsu sarunas paliek privātas, taču mums ir brīvība teikt pasaulei gandrīz jebko, kas mums patīk, neskatoties uz to, kuru partiju mēs atbalstām vai kam ticam.

Taču mēs ne vienmēr esam bijuši tik brīvi. Kamēr Padomju Savienība bija pakļauta komunisma likumiem, nepareizo lietu pateikšanai nepareizajiem cilvēkiem vai pretvalstisku uzskatu paušanai – pat aiz slēgtām durvīm – bija smagas sekas.

Tie, kuri runāja pretī režīmam, varēja tikt apsūdzēti saskaņā ar Padomju Kriminālkodeksu, izsūtīti trimdā, ievietoti psihiatriskajā slimnīcā vai nosūtīti uz darba nometnēm.

Runas brīvības stingrā kontrole tika īstenota, izmantojot visagresīvāko uzraudzības operāciju vēsturē. Bēdīgi slavenā Austrumvācijas slepenpolicija, Stasi, īstenoja plašu spiegošanas operāciju ar mērķi identificēt un sagraut pretvalstisko sentimentu, pirms tas izplatījās. Ģimeņu mājokļi, darbavietas, metro vilcieni, bāri un restorāni – Stasi izvietoja noklausīšanās ierīces visur, kur vien bija iespējams iegūt informāciju.

Neviena privāta saruna, pat ģimenes un draugu lokā, nebija pasargāta no valsts noklausīšanās. Stasi izmantoja šo informāciju, lai veidotu ārkārtīgi detalizētas personas lietas – no visvienkāršākajiem iedzīvotājiem līdz pat dumpīgiem pankiem. Šī informācija tika iekļauta vienā no lielākajām privātās informācijas datubāzēm pasaulē. Stasi dokumentu arhīvos ir pieejami dokumenti un mapes 111 kilometru garumā par ikvienu, sākot no maizniekiem līdz baņķieriem, no dzejniekiem līdz pediatriem.

Ja tev bija jābūt uzmanīgam par privātām sarunām, tad publiski protesti pret režīmu bija aizliegti vēl vairāk. 1968.gadā astoņi disidenti īstenoja miermīlīgu sēdošo protestu Lobnoye Mesto Maskavā. Šis protests, kas ir zināms kā Sarkanā laukuma demonstrācija, tika īstenots kā reakcija uz Čehoslovākijas ieņemšanu. Pāris
minūtes pēc tam, kad protestētāji bija ieņēmuši savas vietas, septiņiem no astoņiem cilvēkiem uzbruka, brutāli piekāva un ar varu ievietoja automašīnās. To paveica VDK – Padomju Savienības galvenā drošības aģentūra. Daudzi no astoņiem protestētājiem saņēma cietumsodu par savu iesaisti protestā.

Bez tiesībām protestēt, iedzīvotāji pievērsās ekstrēmiem līdzekļiem, lai paustu savu neapmierinātību un tiktu pamanīti. Daži Padomju pilsoņi kā radikāla protesta veidu izmantoja pašsadedzināšanos. Students Jans Palahs, poļu grāmatvedis Rišards Sivjecs, čehu amatnieks Evžens Ploceks, lietuviešu vidusskolēns Romas Kalanta un ukraiņu inženieris Oleksa Hirniks visi sadedzināja sevi līdz nāvei.

Tie, kuri runāja pretī režīmam, varēja tikt apsūdzēti saskaņā ar Padomju Kriminālkodeksu, izsūtīti trimdā, ievietoti psihiatriskajā slimnīcā vai nosūtīti uz darba nometnēm.

Lai novērstu neapmierinātības izplatīšanos, nemieri un protesti bieži vien netika iekļauti valsts kontrolēto mediju ziņās. Tādēļ lielākā daļa pilsoņu nemaz nezināja, ka protests vispār ir noticis, ja vien nebija dzirdējuši kādas baumas.

Tādēļ, iespējams, ironiski, ka Padomju režīms beigās tika sagrauts tieši, pateicoties tik lieliem masu protestiem un sacelšanās, kādus pasaule pirms tam nebija pieredzējusi. 1989.gada 23.augustā apmēram 2 miljoni cilvēku sadevās rokās, lai izveidotu cilvēku ķēdi pāri visām Baltijas valstīm – Latviju, Lietuvu un Igauniju, prasot neatkarību no PSRS. Tā paša gada 9.novembrī apmēram 2 miljoni Austrumvācijas pilsoņu sāka nojaukt Berlīnes mūri – sienu, kas bija atdalījusi tos no ģimenes un draugiem Rietumvācijā gandrīz 30 gadu garumā.

Īsti cilvēki: Jans Palahs

1969.gada 16.janvārī Jans Palahs sevi aizdedzināja Vencelslas laukumā Prāgā, publiski protestējot pret komunistu valdību Čehoslovākijā. Palahs – 20 gadus vecs Čārlza Universitātes ekonomikas students Prāgā – trīs dienas vēlāk no gūtajiem ievainojumiem slimnīcā mira.

Pirms sevis sakropļošanas Palahs nosūtīja vēstuli vairākiem publiskiem komunistu līderiem, pieprasot cenzūras atcelšanu un oficiālā Padomju laikraksta Zpravy izplatīšanas pārtraukšanu. Tāpat Palahs aicināja čehus atbalstīt viņa prasības ar streiku.

1989.gadā, Palaha nāves 20.gadadienā, Palaha atceres pasākumi izvērtās par pretkomunistiskiem protestiem. Protesti deva impulsu Samta revolūcijai, kas pāris mēnešus vēlāk sagrāva komunistisko režīmu Čehoslovākijā.

Palaha nāve, domājams, ir iespaidojusi divus citus čehus – Janu Zajicu un Evženu Ploceku – kuri arī mira no pašsakropļošanās pēc vairākiem mēnešiem. Pirms Palaha, poļu pilsonis Rišards Sivjecs aizdedzināja sevi, protestējot pret komunismu. Sivjeca nāvi amatpersonas veiksmīgi noslēpa, un tā nāca gaismā tikai pēc komunisma sagrāves. Palahs par Sivjeca protestu savas nāves brīdī nezināja.


Pin It on Pinterest