Brīvība ceļot

Brīvdienas, ceļošana un dzīve ārzemēs ir daļa no mūsdienu ikdienas. Kopumā mēs brīvi varam ceļot no jebkuras valsts uz citu, iepazīstot jaunas kultūras un vietas.

Tomēr Padomju Savienības laikā viss bija citādi. Starp Rietumiem un Austrumiem bija striktas un noteiktas robežas, un Austrumu bloka iedzīvotājiem pārvietošanās brīvība bija ļoti ierobežota.

Tikai divus mēnešus pēc Krievijas Revolūcijas 1917. gadā komunistiskās varas pārstāvji ierobežoja pārvietošanos, nosakot, ka iedzīvotāji nedrīkst atstāt valsti bez valsts apstiprinājuma.

Neskatoties uz visām kontrolēm, cilvēki turpināja atstāt Austrumu bloku. Piecos gados pēc Otrā pasaules kara no Padomju Savienības okupētās Autrumeiropas uz Rietumiem emigrēja vairāk nekā 15 miljonu cilvēku. Vājākais Padomju Savienības robežas punkts bija robeža starp Austrumberlīni un Rietumberlīni, tāpēc daudzi Austrumberlīnes iedzīvotāji emigrēja uz Rietumberlīni, lai arī tā tika uzskatīta par ‘bēgšanu no Republikas’. 1961. gadā Austrumvācijas varas iestādes nolēma apturēt masveida izceļošanu un uzcēla dzeloņstiepļu žogu, kam vajadzēja aizkavēt iedzīvotāju bēgšanu uz Rietumiem. Šī barjera kļuva par slaveno Berlīnes mūri – simbolu, kas
uzskatāmi atdalīja Rietumus no Austrumiem.

Cilvēki tika norobežoti, un jebkurš bēgšanas mēģinājums varēja beigties ar nāvi. Tiek lēsts, ka mūra pastāvēšanas laikā no 1961. līdz 1989. gadam dzīvību zaudēja 140 cilvēku, kas centās to šķērsot. Vairumu pārbēdzēju robežsargi nošāva, bet citi noslīka Šprē upē.

Padomju Savienības iedzīvotājiem apgrūtināta bija ne tikai pārvietošanās no Austrumiem uz Rietumiem. Ierobežota bija arī ceļošana Austruma bloka ietvaros. Vīzas tika izsniegtas tikai tām personām, kas ceļoja uz komunistu valdības organizētiem darba pasākumiem vai diplomātiskos nolūkos.

 Tiek lēsts, ka mūra pastāvēšanas laikā no 1961. līdz 1989. gadam dzīvību zaudēja 140 cilvēku, kas centās to šķērsot.

Lai apietu ceļošanai noteiktos šķēršļus, cilvēkiem bija jābūt radošiem. Tajā laikā populāras bija futbola brīvdienas – kad mājas komanda spēlēja ar Rietumiem, iedzīvotāji varēja ceļot uz citām Austrumu bloka valstīm. Lai arī sākotnēji valdība piekrita šiem ceļojumiem, lai Rietumu fani redzētu priecīgos mājas komandas atbalstītājus, drīz vien kļuva skaidrs, ka fani patiesībā gribēja redzēt prestižos futbola spēlētājus no Rietumiem. Kad valdība to atklāja, šie ceļojumi tika aizliegti.

Pēc Aukstā kara un Padomju Savienības beigām iedzīvotāji visu pārņēma savās rokās. Valdība saprata, ka nevarēs apturēt cilvēku plūdus, kas vēlējās izrauties no komunisma valga, un slūžas tika atvērtas. 1989. gadā Ungārija atvēra robežas kaimiņos esošajai Austrijai, kā rezultātā 13 000 Austrumvācijas iedzīvotāju, kas tur pavadīja brīvdienas, aizbēga uz Austriju.

1989. gadā cilvēki nojauca uzskatāmāko komunisma laika apspiešanas simbolu – Berlīnes mūri. Pirmo reizi kopš sešdesmitajiem gadiem atkal apvienojās Rietumvācijas un Austrumvācijas iedzīvotāji. Tika atcelti ceļošanas ierobežojumi, un Austrumeiropas iedzīvotāji beidzot baudīja tādu pašu ceļošanas brīvību, kāda Rietumiem bija gadiem ilgi.

Īsti cilvēki: Aksels Mitbauers

19 gadus vecais Aksels Mitbauers bija viens no labākajiem Austrumvācijas peldētājiem 400 m brīvajā peldējumā.
Sacensībās viņš daudz dzirdēja par dzīvi Rietumos, un tā kā bija vīlies par savu dzīvi aiz Dzelzs priekškara, viņš nolēma bēgt.

Pēc vairāku mēnešu plānošanas 1969. gada augustā Mitbauers sāka savu ceļojumu pa Baltijas jūru, kurā ielēca
no braucoša vilciena, lai izvairītos no Stasi. Nakts melnumā Mitbauers pa Baltijas jūru pretī savai brīvībai nopeldēja 22 bīstamus kilometrus.

Lai nenosaltu ledainajā ūdenī, viņš iezieda savu ķermeni ar 30 tūbiņām vazelīna. Travemundē viņš ieradās tikai
peldbiksēs un čībās. Ap kaklu viņam bija medaļa.

Laikā līdz Berlīnes mūra krišanai uz Rietumiem aizbēga vairāk nekā 600 sportistu


Pin It on Pinterest