Reliģijas brīvība

Eiropā tiek praktizētas daudzas reliģijas. Taču, lai kāda būtu tava reliģija – tik izplatīta kā kristietība vai tik dīvaina kā pastafarianisms – mums ir tiesības praktizēt ikvienu reliģiju, kuru izvēlamies. Šīs tiesības ir nostiprinātas likumos. Lai gan nenoliedzami pastāv naidīgums starp dažādu ticību cilvēkiem, tomēr lielākoties mēs respektējam viens otra ticību un dzīvojam saticīgi.

Taču tā nav bijis vienmēr. Padomju Savienības laikā komunisms un reliģija bija konfliktā. Līdzīgi kā ar citām dzīves jomām komunistu valdīšanas laikā, oficiālā nostāja krietni atšķīrās no tā, kas notika patiesībā. Reliģijas brīvība bija iekļauta komunistisko valstu konstitūcijās, taču praksē valsts reliģiskajām izpausmēm uzspieda striktus ierobežojumus.

Tad kādēļ reliģija tika uzskatīta par tādu draudu?

Karls Markss ir teicis, ka “reliģija ir apspiestas radības nopūta, bezsirdīgas pasaules sirds, tāpat kā tā ir bez-gara situācijas gars; tā ir opijs masām.”

Markss, komunisma vectēvs, uzskatīja, ka reliģija ir mierinājums tiem, kuri nav laimīgi šajā pasaulē. Tā ļāva cilvēkiem pieņemt viņu nožēlojamo stāvokli apmaiņā pret labākām iespējām pēcnāves dzīvē.

Pēc Krievijas 1917.gada revolūcijas pie varas nāca Ļeņins un aizliedza reliģiju. Viņa pēcteči, īpaši Staļins, turpināja Ļeņina iesākto, vajājot, ieslogot un daudzos gadījumos arī nogalinot reliģiskos līderus, kurus uzskatīja par bīstamiem sabiedrībai.

Staļina tīrīšanu laikā 1937.gadā 106 000 pareizticīgo garīdznieku tika nošauti un vairāk kā 400 katoļu priesteru tika nogalināti, spīdzināti vai tiem tika izpildīts nāvessods, tāpat arī 900 mūķenēm, mūkiem un citiem cilvēkiem. Tajā laikā katoļu baznīcai bija 1200 baznīcas. Pēc tīrīšanas palika divas – pārējās tika pārveidotas par lauksaimniecības ēkām, publiskām tualetēm, noliktavām un veikaliem.

Ja pēc Otrā pasaules kara beigām dzīvoji kādā no valstīm, kurā valdīja Padomju Krievijas dzelzs likumi, tad būšana atklāti ticīgam cilvēkam bieži nozīmēja nāves spriedumu. Šo valstu katoļu līderi, kuri atteicās klusēt
tirānijas priekšā, tika apsūdzēti, publiski pazemoti un iemesti cietumā. Reliģiskās skolas tika slēgtas, un daudzas baznīcas un citas reliģiskas ēkas tika pārveidotas par ateisma muzejiem.

Ne tikai bērniem skolās tika mācīts ateisms. Hruščova laikā – kurš vadīja Padomju Savienību desmit gadus laikā no 1953.gada – mācīt saviem bērniem par reliģiju bija pretlikumīgi. Valsts kļuva fanātiski apsēsta ar reliģijas apkarošanu ikvienā dzīves sfērā.

Valsts kļuva fanātiski apsēsta ar reliģijas apkarošanu ikvienā dzīves sfērā.

Kad ir runa par koncentrācijas nometnēm, mēs parasti iedomājamies Nacistisko Vāciju. Taču pēc kara Austrumu valstu bloka valdības izmantoja koncentrācijas nometnes, lai ieslodzītu un slepkavotu kristiešu garīdzniekus un vienkāršos cilvēkus, kur vienkārši sekoja savai ticībai. Ungārijas Recskas un Kistarcsas nometnēs tika noslepkavoti tūkstošiem kristiešu. Austrumvācijas, Čehoslovākijas, Bulgārijas un Rumānijas valdības arī skarbi izturējās pret visām organizētas reliģijas izpausmēm.

Iespējams pārsteidzoši, bet Padomju režīmi pieļāva izņēmumu attiecībā uz vienu reliģiju, kas režīma tīrīšanu laikā palika relatīvi neaiztikta – islāmu. Pirmajā brīdī ir grūti saprast, kādēļ tika pievērtas acis uz praktizējošiem musulmaņiem, taču bija viena valstu grupa, ko Padomju Savienībai vajadzēja savā pusē, un tie bija Tuvie Austrumi.

Kādēļ? Padomju režīms uzskatīja, ka šo valstu atbalsts būs izšķirošs viņu mērķa – nospiest Rietumu kapitālismu uz ceļiem – sasniegšanā. Ja tiktu aizskarta musulmaņu kopiena Dienvidkrievijā, pastāvēja risks atsvešināt šīs valstis, tādēļ islāms saņēma īpašu attieksmi. Musulmaņiem bija ļauts kļūt par Komunistiskās partijas biedriem, kamēr Pareizticīgo biedriem tas nebija atļauts. Uzraugošās iestādes pat atļāva musulmaņiem izmantot piektdienas kā dienas atpūtai.

Aukstā kara laikā reliģija amatpersonām kļuva par nepārejošām galvassāpēm. Par spīti visām pūlēm atturēt cilvēkus no reliģijas praktizēšanas, tas nebija iespējams. 80. gadu beigās šīs galvassāpes pārvērtās par šausmīgāko migrēnu, jo reliģiskās pielūgsmes vietas spēlēja izšķirošu lomu cilvēku mobilizēšanā dalībai miermīlīgos protestos pret autoritārajiem režīmiem.

 

Īsti cilvēki: Kardināls Vojtila

1978.gadā kardiāls Vojtila no Krakovas Polijā kļuva par Pāvestu Jāni Pāvilu II. Par spīti valsts pūliņiem, komunistiskā režīma laikā Polija bija palikusi nelokāmi katoliska, un tagad viens no viņu pašu cilvēkiem bija kļuvis par Pāvestu.

Nākamajā gadā viņš apciemoja savu dzimteni, un, par spīti valdības pūlēm samazināt šīs vizītes nozīmi, vairāk kā 13 miljoni poļu iznāca ielās, lai sveiktu Pāvestu.

Viņa vēsts – ka kristietība (un nevis marksisms) ir ceļš uz patiesu cilvēka brīvību – atbalsojās viņa sekotājos. Pāvests Jānis Pāvils II nenogurdināmi atgādināja Rietumu valstu valdībām par reliģisko brīvību apspiešanu Austrumos un spēlēja izšķirošu lomu komunisma gāšanā 10 gadus vēlāk.


Pin It on Pinterest