Brīvības vēsture

74 gadus pēc autoritatīvā komunisma režīma sākuma, kurā bija aizliegtas daudzas pamatbrīvības un apspiesti pretinieki, Padomju Savienība krita viena gada laikā – 1989.

Daudzus gadu desmitus PSSR iedzīvotājos auga neapmierinātība ar valsti, kas ne tikai iznīcināja jebkāda veida brīvības, bet arī nespēja nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības. Cilvēkos lēnām radās drosme pretoties, un sekojošu notikumu virkne uz visiem laikiem mainīja pasauli.

Ledus sāk plaisāt

Kad 1985. gadā par Padomju Savienības Komunistu partijas priekšsēdētāju tika iecelts Mihails Gorbačovs, valsts ekonomikā bija lejupslīde. To ietekmēja postošais karš Afganistānā un pārāk lielie izdevumi aizsardzībai. Lai
izvairītos no ekonomiskās krīzes, viņš ierosināja perestroiku – Padomju Savienības ekonomiskā un politiskā modeļa restrukturizāciju – un glasnost jeb atvērtību.

Šo reformu laikā tika aizliegta Padomju Savienības politika ar varu uzspiest komunisma režīmu Austrumu bloka valstīs. Cilvēki juta, ka tuvojas izmaiņas.

Cilvēku mobilizēšanās

Sajūtot attieksmes maiņu augstākajā varā, cilvēki sāka organizēties. Viņi saprata, ka apvienojot spēkus, būs iespējams sasniegt vairāk.

Polijā 1988. gadā notika strādnieku streiks pret valdības uzspiesto cenu pieeaugumu, kas radīja deficītu veikalos un izraisīja publisku neapmierinātību. Tas piespieda valdību uzsākt sarunas ar lielo tirdzniecības arodbiedrību, Solidarity – kurā bija pārstāvēta trešdaļa Polijas iedzīvotāju un kuru pirms tam valsts bija mēģinājusi sagraut.

Gorbačova decembra paziņojums ANO par Padomju Savienības iziešanu no Austrumeiropas deva šo valstu iedzīvotājiem signālu, ka Padomju ērā viņu vēlme pēc demokrātijas nebūtu iespējama.

Kāršu namiņa krišana

Notikumi Polijā paātrināja izmaiņas arī blakus esošajā Ungārijā. 1988. gada maijā par Komunistu partijas vadītāju kļuva Karols Grošs. Viņš ierosināja tā saukto ‘demokrātijas paku’, kas sniedza jaunas brīvības un bija sākums komunistiskā režīma beigām 1989. gada februārī.

Polijā tika legalizēta Solidarity, kas radīja labu pamatu uzvarai valsts vēlēšanās. Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – pasludināja savu suverenitāti maijā. Jūlijā Gorbačovs paziņoja, ka agrākās Austrumu bloka valstis savu ceļu uz sociālismu var veidot pašas.

 

Revolūcija ir tepat

1989. gada septembrī Polijā varu pārņēma Solidarity valdība. Austrumvācijas iedzīvotāji sāka protestēt par savām tiesībām ievēlēt savu valdību. Prezidents Honekers sākumā nepiekāpās, bet, kad Gorbačovs aizliedza viņa ierosināto militāro iejaukšanos sacelšanās apspiešanai, viņš saprata, ka augošos protestus nebūs iespējams apturēt

Pēc diviem mēnešiem krita Berlīnes mūris – Dzelzs priekškara un Padomju Savienības represiju simbols. Ar to arī beidzās 30 gadus ilgusī Vācijas sadalīšana. Beidzot Austrumvācijas iedzīvotāji varēja brīvi ceļot uz Rietumiem un satikt savas ģimenes.

Čehoslovākijā gada beigās notikušās Samta revolūcijas rezultātā par prezidentu kļuva Vaclāvs Havels, savukārt asiņainā apvērsumā tika gāzts un nogalināts Rumānijas komunistu prezidents Čaušesku.

Aukstā kara beigas

Grūti noticēt, bet trīs gadus pēc Polijā notikušā streika izjuka Varšavas Pakts, un 1991.gada 26. decembrī Padomju Savienība vairs neeksistēja.

Tas bija lielākais politiskais apvērsums, ko Eiropa bija piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara. Cilvēki svinēja komunisma režīma krišanu, bet valstīm priekšā bija trauksmains laiks – tām bija jārada jaunas politiskās sistēmas, tirgus ekonomika, inflācija un jāveic pilnīga darba tirgus restrukturizācija. Pieauga plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem, un daudzi vēlējās atgriezties ērtajā un zināmajā pagātnes laikā.

Šodien pēc 30 gadiem miljoniem eiropiešu bauda brīvības, par kurām viņu vecāki un vecvecāki komunisma režīmā varēja tikai sapņot. Mums ir brīvība balsot, protestēt, mīlēt un lūgties. Mēs varam bez bailēm domāt, runāt un rīkoties. Tieši tāpēc ir tik svarīgi atcerēties, kā mēs ieguvām šīs brīvības un kā varam tās aizstāvēt, lai mēs un citi tās varētu baudīt vēl daudzus, daudzus gadus.

Pin It on Pinterest